Kaives pagasts ir viena no Cēsu novada Vecpiebalgas apvienības teritoriālajām vienībām tā dienvidaustrumos. Robežojas ar Taurenes, Vecpiebalgas un Inešu pagastiem, Jumurdas un Ērgļu pagastiem, Mazozolu pagastu un Zaubes un Skujenes pagastu.

Pagasta teritoriju šķērso 1.šķiras autoceļi Garkalne-Alauksts un Ērgļi-Drabeši, 2.šķiras autoceļi Vecpiebalga-Kaive-Skujene, Katrīna-Leimaņi-Kaive-Aprāni, Lūķēni-Nāgeles.

Platība: 117,6 km2
Iedzīvotāji: 300 (pēc PMLP datiem uz 30.06.2021.)
Izveidots 1945.gadā 

Daba un apskates objekti
Pēc vispārējā dabas un reljefa ģeomorfoloģiskā rajonējuma pagasta Z daļa ietilpst Piebalgas paugurainē, D daļa – Augšogres pazeminājumā Vidzemes augstienes centrālajā daļā. Pauguraines grēda, kas pagasta R daļā sašaurinās līdz 5 – 6 km, veido ūdensšķirtni starp Gaujas izteku un Ogri. Ogres upe Kaives pagastā tek ~ 12 km garumā, zemā palienē. Gaujas augšgals Ežupīte (Ārnīte) ir ~9 km gara.

Pagasta teritorijas lielāko daļu – gandrīz 70% – aizņem meži ar savām bagātībām. Arī 270 ha no Palšu purva, kas ir Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamā dabas teritorija, atrodas Kaives pagasta D daļā.

Dabas pieminekļi
Vējupkalna ozoli, Vecgropiņu ozols ( ~ 4,8 m), Leimaņu ozols (~4,4 m), Ķīzēnu ozols, Maisēļu akmens.

Upes
Alainīte, Dzērvīte, Gauja, Meltne, Ogre, Pīsla, Risene.

Ezeri
Bumbu ezers, Ezeriņu ezers, Kaives ezers, Klebēķis, Ķīzēnu ezers, Leimaņu ezers.

Kultūrvēstures pieminekļi (Valsts nozīmes)
Jaunantēnu rija
Urbju senkapi
Šinku senkapi (Akmens kapi)
Vietējas nozīmes

Ķizēnu svētavots, svētbirzs – kulta vieta
Kultūrvēsturiska nozīme ir arī Kaives muižas apbūvei, Leimaņu muižas apbūvei ar parku, biedrības namam „Saulessēta”, Ežu muižas apbūvei, bij.Ežu skolai, rakstnieka A.Brača celtajai mājai „Gropiņos”.

Apdzīvotās vietas - Bumbi, Gropiņi, Kaive, Ķilkas, Lācīši, Leimaņi, Maisēļi, Muilēni, Pēterēni, Zilaiskalns.

"Ko mēs zinām par Kaives pagasta vēsturi? Visai maz. Jo Kaive ir viena no tām apdzīvotām vietām, kura neganti bieži "pārceļojusi" no vieniem īpašniekiem pie citiem dažādo valdīšanu inspirēto neskaitāmo teritoriālo reformu dēļ. (..) Interesanti, ka pastāv vairākas versijas par Kaives nosaukuma izveidošanos, turklāt visai atšķirīgas. Pirmā, kuru atradu kādā bezvārda aprakstā par Kaives pagasta vēsturi, vēstī, ka vissenākajos laikos (akmens laikmetā) tagadējā Vidzemes teritorijā ienākušie cilvēki pēc valodas tomēr neesot bijuši somugru, bet indoeiropiešu saimei piederīgie. "Viss liecina, ka šī Austrumeiropas līdzenuma aborigēnu valoda bija savrupa grupa, no kuras nav saglabājušās līdz mums dzīvas valodas. Taču no viņas varētu būt mantoti daudzi Latvijas vietu un apvidu nosaukumi – Tālava (Tolova), Trikāta (Tricatua), kā arī Koiva (Gaujas nosaukums igauniski un lībiski hronikā Coiwa)". Secinājumi uzprasās paši no sevis, vai ne?
Otra versija ir iepriekš aprakstītā – Kaives nosaukums cēlies no Kaivenu dzimtas vārda, kurai piederīgais Johans reiz šeit uzcēlis muižiņu. Bet trešā saistās ar pagasta ģerboni – zelta grodu aku zaļa lauka viducī, kas apstiprināts 2005.gadā, tuvojoties Kaives pagasta 40 gadu jubilejai. Somugru valodā "kaiiv" nozīmējot aku."

(Inguna Bauere. "Vecpiebalgas novads. Pie tevis eju…", 2013)

Vecpiebalgas novadā visretāk apdzīvotā Kaives pagasta kultūrvēsturiskais mantojums pirmajā acumirklī uz pārējo novada pagastu fona var izlikties necils. To nosaka sarežģītā Kaives vēsture. Pagasts izvietojas uz senajām Skujenes un Piebalgas novada zemēm. Četrus gadsimtus šo teritoriju šķērsoja divu Livonijas konfederācijas valstiņu robeža, jo Piebalga nemainīgi piederēja Rīgas arhibīskapam, bet Skujene – Livonijas ordenim.

1440. gadā Livonijas ordeņa mestrs piešķīra Johanam Kaivenam zemi muižas izveidošanai. Pēc vienas no versijām tā radies Kaives vārds. Kaives muižas ēka, kas atradās parka teritorijā, nodedzināta 1905. gada nemieru laikā. Pirmo reizi Leimaņi jau ir minēti zviedru arklu revīzijas dokumentos. 19. gs. nogalē Leimaņu muižā attīstījās saimnieciskā un kultūras dzīve, kad vairāksolīšanā muižu īpašumā ieguva Jānis Šīrons. Ar viņa svētību un atbalstu 1874. gadā uzcelta un iesvētīta Leimaņu skola. Pie skolas iesvētīšanas klāt bijis A. Rātminders un A. Kronvalds kā draudzes skolas pārstāvji. Muižas kompleksā ietilpa laidari ar sviesta pagrabiem, kalpu māja, dārznieka māja, šķūņi, klēts, smēde un krogs.

Tai bija arī alus brūzis un dzirnavas, kurās darbojās vilnas kārstuve, kokzāģētava… Līdz mūsdienām ir saglabājusies Leimaņu muižas ēka, kalpu māja un parks, bet ne sākotnējā izskatā. Rakstnieks Jonāss Miesnieks savā romānā "Klaucēnu kundzenes meita" ir tēlaini aprakstījis Leimaņu muižas dzīvi. Ežu muiža pirmoreiz minēta 1725. gadā, tā visu laiku bijusi kroņa muiža. Muižas ēkas saglabājušās un tiek apsaimniekotas. 1922. gadā tiek dibināta Leimaņu izglītības biedrība, kuras valdes priekšsēdētājs ilgus gadus bija A. Bračs. Tā ļoti aktīvi darbojas un rīko pasākumus dažādās pagaidu ēkās: muižas šķūnī, dzirnavu telpās u.c., līdz par saziedotiem līdzekļiem 1938. gadā uzceļ savu namu "Saulessētu" ar 200 skatītāju vietām. Šobrīd ēka ir privātīpašums un lēnām sagrūst.

"Saulessēta" savu nosaukumu saglabā tikai divus gadus, jo 1940. gadā tiek pārdēvēta par Leimaņu tautas namu, bet 1949. gadā, izveidojoties kolhozam "Drošais ceļš", iegūst atkal jaunu nosaukumu kolhoza "Drošais ceļš" klubs. 1969. gadā, apvienojoties kolhoziem "Drošais ceļš" un "Kaive", tiek izveidots O. Oškalna kolhozs, un klubs tiek nosaukts par O. Oškalna kolhoza klubu. Tā kā klubs daudzus gadus bija kolhozu īpašums, bet ne pašvaldības, tad, sākoties privatizāciju procesam, tas nonāca privātīpašumā un tāds ir joprojām. Vēsturiski ēka piedzīvojusi dažādus laikus. Tajā sākotnēji atradās Leimaņu bibliotēka (tagad Kaives), te dimdējuši pašdarbnieku deju soļi, skanējušas dziesmas, spēlēti teātri, organizēti dažādi pasākumi, svinēti Bērnības svētki. Un ne tikai,  telpās bērti arī graudi un vākts privātā sektora piens. Līdz pagājušā gadsimta 80. gadu beigām tajā vēl, kaut jau krietni apdzisusi, neliela rosība notiek – demonstrē kinofilmas, O. Oškalna  kolhozs rīko atskaišu balles, paretam tiek organizēti koncerti un balles, bērniem Jaungada eglītes, bet paši pēdējie šo ēku pieskandināja kāzinieki. 90. gados kluba logos vairs gaisma neiedegās un rosība izdzisa. Šobrīd ēka lemta sagrūšanai, tas redzams katram, kas brauc garām.

No 1940. līdz 1945. gadam Kaives teritorija atradās Skujenes pagastā, bet Leimaņu teritorija – Vecpiebalgas pagastā. 1945. gadā Skujenes pagastā izveidoja Kaives ciemu, kuru 1954. gadā likvidēja un teritoriju pievienoja Leimaņu ciemam. Pēc 10 gadiem – 1964.gadā – Leimaņu ciems tika pārdēvēts par Skujenes ciemu, bet pēc gada no tā tika atdalītas kolhozu "Drošais ceļš" un "Kaive" teritorijas, kuras pievienoja jaunizveidotajam Kaives ciemam un kas 1965. gadā kļuva par patstāvīgu administratīvi teritoriālo vienību. Kaives izveidošanās laiks ir cieši savijies ar kolhozu veidošanos un reorganizāciju, kura sākusies jau 40. gadu beigās.

Astoņdesmito gadu sākumā Kaivē izveidojas Līvānu māju ciemats.

Kaives pagasta padomes priekšsēdētāji no 1965. līdz 2009. gadam: Ligita Bitīte (1965.- 1967.), Aina Steķe (1968.-1970.), Gunārs Platais (1971.) Antonija Matisone (1971.-1972.), Gunārs Platais (1972.), Skaidrīte Kļaviņa (1972.-1974.), Mirdza Fridrihsone (1975.-1988.), Jānis Neimanis (1988.- 1991.), Haralds Doniņš (1991.-1994.), Anna Caunīte (1994.- 2009.).

90.gadi nāk ar pārmaiņām, kas ietekmē visu cilvēku likteņus. Esam kļuvuši neatkarīgi. Pārmaiņu laiks ir nežēlīgs, uz daudzām lietām esam spiesti raudzīties citādi. Bet arī šajos laikos notiek ievērojami un pozitīvi notikumi. 1993. gadā režisors I. Seleckis uzņem dokumentālu filmu "Nāc lejā, bālais mēnes!", kurā stāsta arī par Kaives puses ļaudīm – zemniekiem Ainu un Jāni Steķiem, Jāni Olti un citiem. Pošoties vēsturiskajiem Piebalgas novada svētkiem, 2006. gadā Kaivē tika veikti vērienīgi darbi – izkopts 2 hektārus lielais Kaives muižas parks, uzbūvēta jauna estrāde, renovēta pagasta ēka, sakopti daudzi pagasta stūrīši un noformēti objekti, kuri tiek joprojām kopti un uzturēti. Gatavojoties 40 gadu jubilejai, 2005. gadā Kaive ieguva savu ģerboni – zelta grodu aku zaļā laukā. Somugru valodā "kaiiv" nozīmē aka.

Kopš 2009. gada Kaive ir Vecpiebalgas novada teritoriālā vienība – iedzīvotāju blīvuma ziņā pats mazākais Vecpiebalgas novada pagasts.

Informāciju sagatavoja Agnese Caunīte-Bērziņa